Lupīna

Lupīna ir vērtīgs lopbarības augs. To dēvē arī par ziemeļu soju, jo sēklās ir daudz proteīna – 30–40%, kas ir tikai nedaudz mazāk kā sojas sēklās. Mūsu klimatiskajos apstākļos lopbarībai nozīmīgāka ir zaļā masa, no kuras var gatavot skābbarību, zāles miltus, izmantot ganīšanai u. c. Izšķir viengadīgās un daudzgadīgās lupīnas. Visām ir labi attīstīta sakņu sistēma. Viengadīgajām ir izteikta vertikāli ejoša mietsakne, kas sniedzas augsnē līdz pat 2 m dziļumam. Daudzgadīgajām galvenā sakne vecākiem augiem ne vienmēr aug vertikāli un resnuma ziņā maz atšķiras no pārējām saknēm.

Lupīnas audzēšanas priekšrocības izpaužas mazauglīgās, vieglās, vāji skābās (pH 5–6) augsnēs, kur atšķirībā no daudziem citiem laukaugiem tās veido augstu, olbaltumvielām bagātu ražu. Lupīnu var sekmīgi izmantot arī kā zaļmēslojuma augu. Vieglās, smilšainās augsnēs tā veido salīdzinoši lielu biomasu, saistot atmosfēras slāpekli un uzņemot augu barības vielas no grūti šķīstošiem savienojumiem. Dziļi ejošā sakņu sistēma irdina augsni, uzlabo tās struktūru, palielina augsnes aearācijas un ūdens aiztures spējas. Lupīna efektīvi akumulē augiem viegli izmantojamās barības vielas, neļaujot tām izskaloties, kā arī šķīdina un paceļ no augsnes dziļākajiem slāņiem grūti izmantojamās.

Viengadīgs augs

Ieteicamā sējumu biezība dzeltenajai un šaurlapu lupīnai ir 100–120 dīgstošas sēklas uz 1 m2, baltajai lupīnai – 60–80 sēklas uz 1 m2. Sēklu iestrādes dziļums lupīnām vidēji ir 3–4 cm. Sausas, irdenas augsnes pēc sējas jāpieveļ. Vēsākos un sausākos pavasaros sēklas dīgst lēnām un sākuma periodā arī lēni attīstās, tāpēc jāpievērš uzmanība nezāļu ierobežošanai.

Lupīnu var audzēt tīrsējā vai mistros ar labībām, zirņiem un citiem kultūraugiem. Kopā ar auzām izsēj 100–150 kg/ha dzeltenās lupīnas un 20–50 kg/ha auzu. Maisījumi parasti straujāk aug un labāk nomāc nezāles, pilnvērtīgāk tiek izmantotas augsnē esošās barības vielas, kā arī iegūtajai zaļmasai ir sabalansēts ķīmiskais sastāvs.